TIESISKĀS APZIŅAS DEFORMĀCIJA UN TIESISKAIS NIHILISMS
LATVIJAS POSTSOCIĀLISTISKĀS SABIEDRĪBAS KONTEKSTĀ

 

Juris Muižnieks

Rēzeknes augstskola, Latvija

 

Latvijas sabiedrībā pēdējo 10 gadu laikā gan juristu, gan sociologu un filozofu vidē plaši tiek diskutēts par netaisnām likumu normām, tiesību neievērošanu, noziedzības palielināšanos, korupciju, narkomāniju un daudzām citām parādībām, kurās tiek vainotas gan likumdevēju vara, gan valdība, gan izziņas institūcijas, gan arī tiesas.

Šīs parādības ir tik daudzstruktūrainas, ka neviena tiesību nozare savrupi tās pilnībā nespēj atrisināt. Tāpēc autora mērķis ir meklēt problēmas cēloņus šajā nesakārtotajā tiesiskajā vidē un tiesiskajās attiecībās.

Modernajā sabiedrībā pēdējos divos gadsimtos ir izveidojušās vairākas jaunas sociālas zinātņu nozares un to vidū arī tādas, kas pēta cilvēku personību un var palīdzēt izprast Latvijā valdošo negāciju klātbūtni sabiedrībā. Kā jaunizveidoto zinātnes nozaru uzskaitījuma piemērus varam nosaukt socioloģiju, psiholoģiju, antropoloģiju. Tiesību zinātņu starpā ir izveidojušās tiesību socioloģija, tiesu psihiatrija, tiesību antropoloģija, kā arī citas nozares. Šo jauno zinātņu izveidošanās, galvenokārt, noteica izmaiņas sabiedrības struktūrā – kārtu atcelšana, valsts varas aparāta centralizācija, tiesību unifikācija, uz juridisko vienlīdzību balstītas modernās sabiedrības formēšana ar vispārējo cilvēktiesību piemērošanas mērauklu.

Tiesiskās apziņas attīstības tendenču izpēte Latvijas postsociālistiskās sabiedrības vidē palīdzēs rast atbildi, kāpēc daudziem sabiedrības locekļiem likumu un tiesību ievērošana nav vērtība.

Tiesiskā apziņa un tiesiskā kultūra

Katras sabiedrības attīstībā svarīga loma ir tiesiskajai kultūrai un no tās izrietošai tiesiskai apziņai. Kā tiesiskās apziņas viens no deformācijas veidiem ir tiesiskais nihilisms, kas izpaužas noliedzoši pret tiesībām un pret sabiedrībā darbojošās morāles vērtībām. Tomēr kopumā tiesiskais nihilisms ir tiesiskā kultūras sastāvdaļa un izpausme. Šajā sakarībā, lai saprastu tiesisko nihilismu, ir jāpēta tiesiskās kultūras un tiesiskās apziņas jēdzieni un to savstarpējā mijiedarbība. Abas šīs kategorijas, gan tiesiskā kultūra, gan tiesiskā apziņa ir ļoti apjomīgi un tāpēc to jēdzieni sarežģīti definējami.

Tiesiskā apziņa ir sabiedriskās, kā arī individuālās apziņas forma ar detalizētu struktūru. Tā veido tiesību realitāti. Tiesiskās apziņas jēdziens tika noformulēts psiholoģiskajā tiesību teorijā 19.gadsimta beigās. Taču šo kategoriju jau pirms jēdziena ieviešanas kā svarīgu komponentu savos darbos ir pētījuši daudzi domātāji.

Tā Imanuela Kanta kategoriskais imperatīvs sakrīt ar tiesiskās apziņas sapratni. Kants runāja par kategorisko imperatīvu kā cilvēku prātam atbilstošo likumu tikumības jomā, nosakot – „rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu kalpot par vispārējo likumdošanas principu”. Savukārt, Lev Petražickis, kurš arī bija viens no tiesiskās apziņas jēdziena autoriem, uzskatīja tiesisko apziņu kā komplicētu emocionāli, intektuāli, psihisko procesu summu.

Vācu tiesību zinātnieks un sociologs Rūdolfs fon Jērings savā darbā „Tiesību mērķis” ir norādījis: „Tiesiskā apziņa nerada tiesības, bet gan tiesības rada tiesisko apziņu. Tiesības ir kā avots, tas ir praktiskais mērķis. Tiesiskās apzinās jēdzienā jāizšķir indivīda tiesiskā apziņa un sabiedrības tiesiskā apziņa. Indivīda tiesiskā apziņa rodas, attīstās un pastāv kā parādība, kas ir vienota ar sabiedrības tiesisko apziņu. Individuālās tiesiskās apziņas struktūra sastāv no indivīda vajadzībām, emocijām, interesēm un pārliecības. Sabiedrības tiesiskā apziņa ir visu to garīgo vērtību krātuve, ko konkrētā kultūrā radījusi savas vēsturiskās attīstības procesā. Katra indivīda tiesiskā apziņa ir tieši atkarīga no vides un sabiedrības, kurā viņš dzīvo, kā arī no audzināšanas un arī nenoliedzami no kultūrvides.

Tāpēc katrai sabiedrībai noteiktā attīstības posmā ir specifiski tiesiskās apziņas deformācijas veidi, likumpārkāpumi un citas juridiskas parādības. Viens no ievērojamākajiem pagājušā gadsimta latviešu filozofiem Konstantīns Raudive uzsvēra:

„Nav tādu laikmetu, kas būtu pilnīgi un brīvi no trūkumiem. Ne tikai atsevišķs cilvēks, bet veseli laikmeti ir savu darbu bērni”. K.Raudive ir pētījis indivīdu kā konkrētas kultūras produktu un tās likumsakarības, kas veidojas sabiedrības attīstībā, kā arī tiesību nozīmi sabiedrības un indivīda komunikāciju regulējošos procesos. Uzmanības vērta ir viņa secinājums, ka „dabas likumi ir pilnīgi tādēļ, ka tie pakļauti kaut kam augstākām, bet cilvēku likumi pakļauti vienīgi cilvēkam pašam. Dabas likumus varam censties saprast, bet nav prātīgi tos aizstāt ar cilvēka mainīgajiem, nepilnīgajiem likumiem.”

Pagājušā gadsimta otrajā pusē personu kā sabiedrības un tās kultūras produktu ir analizējis Ērihs Fromms, norādot, ka sociālā ētika ir vienlaicīgi gan absolūta, gan relatīva. Absolūta tā ir, skatoties no varas pozīcijām, bet relatīva, kad to piemēro konkrēts indivīds. Fromma paustais uzskats ir tipisks post klasiskās zinātnes izpratnes ietvaros, jo atspoguļo pastāvošas realitātes uztveres duālismu. Viņa idejas ir aktuālas, jo tās ir pamatā tagad valdošajiem uzskatiem tiesiskās apziņas jautājumā.

Tiesiskā apziņa un tiesiskā kultūra ir dinamiskas kategorijas, kas tieši izriet no sociāli vēsturiskajiem procesiem, kuros aktīvi komunicē sabiedrība un konkrēts indivīds. Demokrātiskā sabiedrībā tiesības ir cieši saistītas ar sabiedrību, jo tieši vai netieši sabiedrība nosaka tiesisko regulējumu. Sabiedriskās gribas ietekme uz tiesībām ir daudz izteiktāka nekā iepriekš. Tagad  demokrātiskajā sabiedrībā notiekošie sociālie procesi saskatāmi tiesībās daudz ātrāk un tiešāk nekā tad, ja likumdošanas un tiesību piemērošanas prakse ir distancējas no tautas. Tas bremzē ideālu tiesību veidošanu, jo likuma pieņemšana ir saistīta ar ikdienas procesiem un transformācijām sabiedrībā. Tāpēc patlaban jurisprudencē aktualizē tiesību socializācijas tendences, kas, savukārt, izceļas no liberālas demokrātiskas valsts pārvaldes mehānisma.

Tiesiskais nihilisms un Latvijas postsociālistiskā sabiedrība

Tiesiskais nihilisms. Nihilisms kā pasaules uzskats veidojās 19.gadsimtā lielo sociālo transformāciju dēļ. Nikolajs Berdjajevs uzskata, ka visaptverošs nihilisms ir izteikti krievisks fenomens, uzsverot, ka 19.gadsimta krievu nihilisti noliedza Dievu, dvēseli, garu, normas un augstākās vērtības. Jēdziens „nihilisms”, kas būtībā ir noliegums, sevī ietver visplašāko jēgu. Tas var izpausties dažādās sabiedrības dzīves un indivīdu attiecību jomās. Tiesiskais nihilisms ir sociālā nihilisma paveids. Tiesiskais nihilisms izpaužas uzskatos, ka tiesības nevar taisnīgi atrisināt sociālās attiecības. Vēl vairāk – nihilists uzskata, ka tiesības negatīvi ietekmē sabiedrisko dzīvi.

Katrā sabiedrībā ir konkrētas vērtības, kuras atspoguļo šīs sabiedrības vispārpieņemtās morāles normas. Tās atzīst par pareizām vairākums konkrētās sabiedrības locekļu. Ņemot vērā šo faktu, ir saprotams, ka šīs vērtības (kas pēc būtības ir ideālas, jo ir universālas) ne vienmēr atbilst katra atsevišķa indivīda konkrētām personiskām vērtībām. Jau pagājušā gadsimta vidū amerikāņu sociologs Tulkots Pārsons uzskatīja, ka katram sociālo attiecību dalībniekam ir individuāla vērtību sistēma un nosaka to paša indivīda orientācijas sistēma.

Savukārt sabiedrības veidoto vērtību sistēmu Pārsons definēja kā kultūras sistēmu, kuras normu etaloni regulējot sociālās attiecības un ir cieši savstarpēji saistīti. Sociālās vērtības un sociālās normas ir sabiedriskās dzīves pamatsistēmas, ar kuru palīdzību katra konkrēta sabiedrība veido un saglabā pati sevi. Emīls Dirkems šajā sakarā uzskata, ka sabiedrība ir tas konkrētais likumdevējs, kas mums jāciena, jo tieši sabiedrība ir visu civilizācijas labumu veidotāja un glabātāja. Tā kā paša indivīda orientācijas sistēma atrodas ciešā sasaistē ar kultūras sistēmu, rodas lielas grūtības, kad politisku iemeslu dēļ, piemēram, mainoties politiskajam režīmam, valsts ar likumu palīdzību maina kultūras sistēmu vērtības un normas. Atkarībā no indivīda personīgā elastīguma, temperamenta un pasaules uzskata, viņš savu orientācijas sistēmu vai nu piemēro valsts prasībām vai nonāk konfliktā ar jaunajām vērtībām. Atsevišķu sociālo vērtību nerespektēšana vai noliegšana ir sociālais nihilisms, jo tā ir atkāpe no sabiedrības vispārpieņemtajām, kopīgajām vērtībām. Nihilisms var būt gan individuāls, gan arī kolektīvs. Jebkura tiesiskā nihilisma izpausme var iespaidot sabiedrības sociālo vērtību sistēmu kopumā, ja tiek publiski apšaubītas pastāvošās vērtības un uzvedības noteikumi. Tiesības ir normatīvi fiksētas likumos. Atšķirībā no citām sociālajām vērtībām un normām tiesības ir viskonkrētāk formulētas, jo realizāciju aizstāv un nodrošina valsts vara. Taču tas nepasargā tiesības no sabiedrības nihilistiskās attieksmes. Tiesiskais nihilisms ir tiesiskās apziņas deformācijas veids. Tiesiskās apziņas deformācija ir tās sagrozīšana, pozitīvo ideju, pārliecību, jūtu, nostādņu un tamlīdzīgu vērtību „izpostīšana”. Tātad tiesiskais nihilisms ietver tiesību sociālās vērtības noliegšanu un likuma prasību apzinātu ignorēšanu.

Latvijas postsociālistiskā sabiedrība. Tā savā attīstībā ir ļoti dinamiska, jo tajā notiek straujas pārmaiņas dažādās dzīves jomās. Tiek mainītas visa veida attiecības – gan ekonomiskās, gan juridiskās, gan ideoloģiskās. Notiek atsacīšanās no sociālistiskās kārtības, vai nu atjaunojot veco sociālo struktūru un vērtības, vai arī radot jaunu struktūru, atbilstošu mūsdienu eiropeiskai izpratnei. Mainoties izpratnei par valsts uzdevumiem, mainās arī valsts un indivīda savstarpējās attiecības. Latvijā un citās postsociālistiskās valstīs notikusi strauja attīstība. Ir mainītas ne tikai materiālās un procesuālās tiesības, bet arī sabiedrības pamatvērtības un pat morāle. Jāatzīmē, ka samērā lielai daļai Latvijas sabiedrībā līdz šim pastāvošās marksistiskās vērtības bija nevis valsts uzspiestas, bet gan viņu individuālais pasaules uzskats. Viņiem šīs izmaiņas liberālisma virzienā nozīmēja neatgriezenisku ļaunumu, tāpēc ir likumsakarīgi, ka šajās sociālajās grupās izveidojās tiesiskais nihilisms attiecībā pret atjaunoto valsts politiku un tiesībām. Bez tam jānorāda uz cilvēkiem, kam raksturīgs tiesiskais nihilisms un kuri no dinamiskajām morāles un tiesību izmaiņām ir izdarījuši secinājumus, ka tiesības un morāle ir relatīvas kategorijas, tāpēc tās var pārkāpt, ja tas nes labumu indivīdam. Devalvējoties morālei, tiesību ievērošana realizējas nevis dabiski, t.i. izriet no indivīda tikumības, bet gan tikai tik tālu, ciktāl darbojas valsts piespiešanas mehānismi. Ja tiesību realizācija balstās tikai uz valsts piespiedu spēku, nevis uz sabiedrības labo gribu un tiesisko apziņu, tad nav iespējams garantēt augstu tiesību efektivitāti un reāli apkarot noziedzību. Ja likumus pārkāpj sabiedrības lielākā daļa – visus sodīt nav iespējams, tāpēc tiesību efektivitāte ir jāceļ, strādājot ar pilsoņiem un kāpinot to tiesisko apziņu.

Literatūra un avoti

1.     Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Rīga: LU, 1996. – 208 lpp.

2.      Jakubaņecs V. Tiesiskā apziņa.4.papildin.izdevums. Rīga, 2006. – 288 lpp.

3.      Karpova Ā. Personība: teorijas un to radītāji. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 222 lpp.

4.      Meļķisis E. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas: rakstu krājums. Rīga: TNA, 1999. – 145 lpp.

5.      Petražickis L. Tiesību idejas un valsts teorija sakarībā ar mācību par morāli. Rīga: A.Golta apgāds, 1931. – 356 lpp.

6.      Raudive K. Dzīves kultūrai. Rīga: Valters un Rapa, 1940. – 333 lpp.

7.      Raudive K. Pārpersonīgais un personīgais. Rīga: Oferte, 1992. – 157 lpp.

8.      Šulcs L. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. Rīga: Valters un Rapa, 1939. – 165 lpp.

9.      Rudolf von Ihering. Der Zweck in Recht. Leipzig: Drug und Verlag von Breitkoft und Hartel, 1904.

10.  Rehbinder M. Rechtssoziologie. 4.Auflage. München: C.H.Beck, 2000. – 261 s.

11.  Бердяев Н.А. Философия свободы. Истоки и смысл русского коммунизма. М. : ЗАО Сварог и К., 1997 – 413 c.

12.  Гревцов Ю.И. Социология. Санкт-Петербург: Юридический центр, 2003.

13.  Парсон Т.Щ. О структуре социального действия. Москва: Академический проект, 2002.

14.  Рулан Н. Юридическая антропология. Москва : Норма, 1999. – 301 c.

15.  Фромм Э. Психоанализ и этика. Москва: АСТ-ЛТД, 1998. – 566 c.