Article 110 of the Constitution of the Republic of Latvia provides that the state protects and supports marriage, family, parents and children rights. The state takes special care of the children being disabled, abused or without parents’ maintenance.
The UN Convention on children rights passed on November 20, 1989 (in force since September 2, 1990) includes the following basic principles: public, private, social welfare, institutions, courts, administrative or legislative bodies first of all must observe child’s interests when making decisions on any issues affecting child’s interests. The Convention refers to the persons up to the age of 18 years all around the world and its main task is determining and protecting children rights. Latvia joined the Convention on September 4, 1991. Children rights are stated in 54 articles and their guarantee rights to:
– life and health,
– protection from exploitation and violence,
– basic education,
– free expression of one’s opinion and social activity.
The Convention of children rights is based on the contemporary conception about children as a social group, e.g., accepts children as an active part of the society. According to this standpoint children need to have opportunities to express their opinion, needs, and to be listened to and recognized. Children’s social activities have to be supported.
The Civil Law of the Republic of Latvia includes the articles regarding children rights, their observation and liability for their violation. Any child has a right to be raised in a family. In addition, Children Rights Protection Law determines children rights, their protection and envisages liability for the failure to ensure children rights. Children are a guarantee of immortality. Taking responsibility for children—it is an obligation and care. Taking care of child’s rights means taking care of an individual in the broadest sense.
There are several organizations protecting children rights: Ministry of Children and Family Affairs, Ministry of Education and Science, Ministry of Welfare, Ministry of Justice. Besides, orphans courts have a crucial role in protection of children rights.
Bērnu tiesību aizsardzībai ir jāpievērš īpaša un specifiska uzmanība, JO BĒRNI PAŠI NAV SPĒJIGI SEVI AIZSARGĀT UN viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Bērni ir valsts nākotne un valsts bērnu interesēs pieņēma svarīgākus normatīvos aktus un izveidoja institūciju sistēmas, kas ir spējīgas palīdzēt bērniem un aizsargāt viņu intereses. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu (bērna tiesības un intereses ir prioritāras), visās darbībās attiecībā uz bērnu ir jānodrošina bērna intereses.
Bērna tiesības Latvijā regulē „Bērnu tiesību aizsardzības likums” – kura uzdevums ir noteikt bērna tiesības un brīvības un to aizsardzību, likums regulē nosacījums, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un paredzēta viņa atbildība, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un atbildību par bērnu tiesību nenodrošināšanu.
Bērna tiesības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas.
Bērna tiesību aizsardzību valstī nodrošina: bērna vecāki (adoptētāji, aizbildņi, izglītības, kultūras, veselības aprūpēs, bērnu aprūpes iestādes, darba devēji, valsts un pašvaldību institūcijas).
Bērna tiesību aizsardzības subjektu darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības – ir pretlikumīga, par ko normatīvajos aktos ir paredzēta atbildība (krimināla, administratīva).
Bērna tiesību garantijas noteiktas Satversmē, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, citos normatīvos aktos, kā arī Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos.
Latvijas Republikas Satversmes 110.p. paredz, ka Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. Satversmes 90.p. paredz, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.
Starptautiska Konvencija par bērna tiesībām (spēkā no 1992.gada 14.maija) ratificēta arī Latvijā. Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja likumu „Par Eiropas Padomes Konvenciju par Bērnu tiesību piemērošanu” (turpmāk konvencija) – 2001.g.18.aprīlī – satur 54 pantus, kuros paredzētas bērnu tiesības un dalībvalsti pienākumi bērnu tiesību aizsardzības jomā. Konvencijā bērnu tiesības izklāstīti ļoti plaši: dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību, uz brīvību, uz domu, apziņas, uz likuma aizsardzību un īpašu gādību t.sk., bērna tiesības izmantot sociālās nodrošināšanas labumus un tt., ko nodrošina dalībvalstis.
Konvencijā ir norādīti bērna tiesību aizsardzības principi un viens no tiem: „Dalībvalstis apņemas nodrošināt bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņu vecāku vai citu saskaņā ar likumu par bērnu atbildīgo personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūka piemēro visus attiecīgos likumdošanas un administratīvos līdzekļus par visu veidu fizisku vai psiholoģisku vardarbību”.
Dalībvalstis apņemas aizsargāt bērnu pret visu veidu seksuālo ekspluatāciju un seksuālo pavešanu netiklībā, aizsargā pret ekonomisko ekspluatāciju un jebkāda darba izpildīšanu, kuri var apdraudēt viņa veselību vai būt par šķērsli izglītības iegūšanā.
Dalībvalstis nodrošina, lai neviens bērns netiktu pakļauts spīdzināšanai un nevienam bērnam netiktu atņemtas brīvība nelikumīgā vai patvaļīga veidā. Dalībvalstis respektē bērna tiesības uz izglītību, domu, apziņas, reliģijas brīvību un savas individualitātes saglabāšanu.
Par vardarbību pret bērniem, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbības, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības. Krimināllikums paredz atbildību arī par citiem noziedzīgiem nodarījumiem pret nepilngadīgiem, tai skaitā par bērna samainīšanu (167.p.), par adopcijas noslēpuma izpaušanu (169.p.), nepilngadīgā iesaistīšanu noziedzīgā nodarījumā (172.p.), nepilngadīga novešanu līdz dzēruma stāvoklim (173.p.), cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo (174.p.). Tiesu praksē ir vairākās lietās kur par augstākminētiem Krimināllikuma pantiem vainīgas personas tika sodītas ar reālo brīvības atņemšanu.
Attiecībā par nepilngadīgiem, kas izdarīja noziedzīgus nodarījumus, Krimināllikuma VII nodaļā paredzētas nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības, tai skaitā audzinošā rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana. Latvijā darbojas sociālās korekcijas izglītības iestādēs, kurās tiek ievietoti bērni ar sociālās uzvedības novirzēm un kuras, ja nepieciešams tiek piemēroti ārstnieciskā rakstura piespiedu līdzekļi un šajā sociālās korekcijas izglītības iestādē bērns ievietojams, ja viņa uzvedības sociālā korekcija bijusi nesekmīga vai viņš izdarījis noziedzīgu nodarījumu pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas.
Latvijas Republikas Civillikums apskata vēcāku un bērnu savstarpējas tiesības un pienākumus, tai skaitā 179.p. par vēcāku pienākumu uzturēt bērnu, kas dot pamātu vērsties tiesā tiem no vēcākiem kurā apgādībā atrodas bērns un prasīt piedzīt uzturlīdzekļus bērna uzturam no otra vēcāka. Šajā joma ļoti svarīgas ir bērnu interesēs 2003.gada 1.jūlijā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr.348 „Par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, saskaņā ar kuriem atbildētājam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa jāmaksā bērnam uzturlīdzekļus 25% vai 30% apmērā (atkarība no bērna vecuma) no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas katru mēnesi. Uzdevuma realizācijas nolūkā Latvijā izveidots Uzturlīdzekļu garantiju fonds, kurš nodrošina bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu, izmaksājot uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Lietderīgi minēt Civillikuma 200.pantu, kas paredz: „ja vecāki ar bērnu apietas sevišķi slikti, kā arī tad, ja viņi nerūpējas par bērnu vai nenodrošina bērna uzraudzību un tas apdraudēt bērna attīstību, viņiem var atņemt aizgādības tiesības”. Šie panti ir teorētiski un praktiski piemērojami – likums darbojas gan juridiski, gan faktiski. 2007.gada 01.janvārī stājas spēkā Bāriņtiesu likums, kurā paredzēta Bāriņtiesas kompetence – aizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses, nodrošina bērna tiesību un interešu aizstāvību, izšķir vecāku domstarpības bērna aprūpes un aizgādības, kā arī citos jautājumos.
2007.gada 01.janvārī stājās spēkā Tiesībsarga likums, kura mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību. Tiesībsarga birojs informē sabiedrību par bērna tiesībām, izskata sūdzības par bērna tiesību pārkāpumiem un iesniedz priekšlikumus, kas veicina bērna tiesību ievērošanu.
Latvijā izveidotas un kvalitatīvi darbojas bērna tiesību aizsardzības organizācijas: Labklājības ministrija – izstrādā valsts politikas projektus bērna un ģimenes sociālas drošības jomā, Veselības ministrija – izstrādā valsts politikas projektus bērnu veselības aprūpes jomā, izglītības un zinātnes ministrija – izstrādā valsts politikas projektus bērnu izglītības un sporta jomā, Iekšlietu ministrija – nodrošina, lai tiktu izstrādāts programmas projekts bērnu noziedzības novēršanai un bērnu aizsardzībai. Tieslietu ministrija organizē tiesnešu apmācību bērnu tiesību jautājumos, Ģenerālprokuratūra organizē prokuroru apmācību bērnu tiesību jautājumos. Bērnu un ģimenes lietu ministrija sadarbībā ar citam ministrijām izstrādā valsts politikas projektus bērnu tiesību aizsardzības jomā un sagatavo iesniegšanai ANO Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokļi Latvijā un pasākumiem kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai.
Zināšanas pārvalda progresu, tas vieno starpvalstu attiecības, tai skaitā problēmu risināšanā bērnu tiesību jomā. Vēcāki un bērni, viņu savstarpējas tiesības un pienākumi, ar bērniem saistītās problēmas, kad bērni lieto alkoholu, narkotiskās, toksiskās vielās, nepilngadīgu seksuālā izmantošana, piedāvājumi (sludinājumi) globālajā tīmeklī – internetā, bērnu tirdzniecība un kopumā – bērnu tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, tiesībaizsardzības iestādēm un citam fiziskajām un juridiskajām personām.
Literatūra:
1. Latvijas Republikas Satversme, 15.02.1922. (ar grozījumiem).
2. Bāriņtiesu likums 01.01.2007.
3. Bērnu tiesību aizsardzības likums, 22.07.1998. (ar grozījumiem).
4. Civillikums 1937. (ar grozījumiem).
5. Krimināllikums 01.04.1999. (ar grozījumiem).
6. Tiesībsarga likums 01.01.2007.
7. Konvencija par bērna tiesībām. 14.05.1992.